deadwond3rland:

Band tattoo and nature blog.I need to follow back similar.


Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, citu atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā: paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet?
Vai tie ir bijuši gudrāki, kas tur gājuši? Tu to nezini. Tu notici iebrauktajam ceļam, bet tas pēc pāris kilometriem griežas atpakaļ – redzi, visi ir tai ticējuši, tai iebrauktajai sliedei, un visi ir pievīlušies. Jo nekur tā nenoved.
Diena ir krustceļu nelaime, rādītāju šaubas, nokrituša piliena sairšana. Es eju naktī, un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz savām kājām, es paļaujos uz savām acīm – man nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī. Kas ir diena? Tā ir citu cilvēku pieredze. Ceļš ir citu cilvēku pieredze un takas. Bet naktī ir mana pieredze un tikai mans ceļš.
Es tīšām apeju uguntiņas un gaismu logos. Kad tu ej naktī, neskaties gaišos logos! Pēc tam tu apžilbis nekā neredzēsi. Tu būsi kā suns, zaudējis ožu. Es tīšām eju ar līkumu ugunīm.
Tumsa ir bieza un skaista, un, kad es paļaujos uz sevi, es paļaujos arī uz viņu. Un, kad es paļaujos uz viņu, viņa paļaujas arī uz mani. Ja jūs esat peldējuši lielos ūdeņos, jūs to zināt. Tumsa ir kā jūra: kad aizpeld tajā, tad jūt, cik jūra ir diža un tumsa ir diža, un tu pats esi drošs.
Kad es tā laužos cauri tumsai, man reizēm ienāk doma prātā, ka varbūt es spīdu, pats to neredzēdams un neapjauzdams, un kaut kur tālumā kāds mani redz kā sīku jāņtārpiņu kustamies. Dievs tas vis nav, es esmu materiālists, bet Liktenis tas varētu būt. Un tad es domāju: vai viņš redz, ka es brienu pa brikšņiem, bet tepat blakus ir citu cilvēku iestaigāts ceļš? Vai viņš smīn par mani? Vai viņš redz to bedri, kurā es iekritīšu vai arī aiziešu tai līdz ar malu? Vai viņš gatavojis man to bedri?
Un tad man uznāk tādi spēka uzplūdi, ka es smejos par viņu. Es, mazais punktiņš tumsā, sasprindzinu savu ožu, iededzinu savas acis un aizeju garām bedrei. Es tajā nemaz nevaru iekrist, jo tā, kā cilvēks sevi apliecina tumsā, tā neviens sevi neapliecina nekur un nekad.
Tumsa ir mani vitamīni. Es elpoju tumsu kā skābekli, un tumsa manī deg.
Kad es eju naktī, es jūtu, kā tumsa mani mīl. Mani apliecina priede pa labi un pa kreisi, sveķi, kurus es saožu tumsā, un tikko jaušama čiekuru čabēšana tur augšā, kur zaru pirkststarpās vajadzētu būt zvaigznēm, bet kuru – cik labi! – ka nav. Zars, kas nobrāza manu vaigu, ir apliecinājis, ka es esmu, un sakne, pie kuras es atdauzu kājas, ir mani pazinusi un – kā nu prot – tā sveicinājusi.
Ja jūs gribat sevi apliecināt, ejiet tumsā un neņemiet nevienu sev līdz. Visu var tumsā pazaudēt, bet sevi – tikai atrast.

Nav pat kā dēļ censties..
mmmm.. man lūdzu vienu šādu.. :) 


PERFECT*
theme by revolutionn